Kas nākotnē sagaida apkaimju padomju laika ēkas?

Rīgas pilsētas arhitekts Gvido Princis sniedza interviju portālam Rīga.lv, pastāstot par galvenajām arhitektūras tendencēm Rīgā. Šajā intervijas daļā runa ir par mikrorajonu attīstību: vai tiks veidoti jauni mikrorajoni, kā sakārtot dzīvojamo fondu guļamrajonos, kādas mājas starp pilsētniekiem ir vispieprasītākās.

- Vairākums rīdzinieku – ap 85 % – dzīvo padomju laikā celtajos tipveida namos. Dzīvojamais fonds pakāpeniski nolietojas, mikrorajoni neizskatās īpaši pievilcīgi. Skaidrs, ka Rīga, sekojot Maskavas piemēram, nosacītās „hruščovkas” nenojauks. Bet kā tādā gadījumā uzlabot dzīves vidi Rīgā?

- Šajā jomā vieglu risinājumu nav. Turklāt ir iespējami ļoti dažādi šo risinājumu varianti, kas visi ir politiski, un tie jāpieņem ne tikai pašvaldības, bet arī valsts līmenī. Es pārstāvu mūsu pilsētu Eiropas mājokļu partnerībā Urban agenda. Un, par nelaimi, varu sacīt, ka Rīga šobrīd uz citu pilsētu fona izskatās bēdīgi. Mūsu galvenā problēma ir tā, ka 90. gados privatizācijas procesa ietvaros cilvēkiem dzīvokļus atdeva īpašumā un kopā ar dzīvokļiem arī namus, taču ļaudis līdz šim brīdim neapzinās, ka tas ir viņu īpašums, par kuru viņiem tagad jārūpējas. Turklāt ne tikai katram atsevišķi par savu personīgo dzīvokli, bet arī visiem kopā par visu māju – par koplietošanas telpām, komunikācijām, ēkas vizuālo tēlu. Pagaidām pie mums šis modelis – dzīvokļi īpašnieki rūpējas par savu namu – nedarbojas efektīvi.

Darbības varianti var būt dažādi. Pats acīmredzamākais variants – strādāt un vēlreiz strādāt ar iedzīvotājiem. Šajā etapā pašus iedzīvotājus ļoti satrauc ēku renovēšanas kvalitāte. Diemžēl palaikam renovācija nav notikusi kompleksi, piemēram, ir veikta siltināšana, taču ūdensvads un ventilācijas sistēma nav mainīta. Nedrīkst renovēt ēkas, vadoties tikai un vienīgi no siltumenerģijas ekonomijas apsvērumiem. Ja jau ķeramies pie šīs lietas, tad jāveic arī iekštelpu renovācija, jāuzlabo vides pieejamība pie mājas – jāatjauno piebraucamie ceļi, jāplāno un jāizveido bērnu rotaļu laukumi, velonovietnes un autostāvvietas.

No pilsētbūvniecības un mikrorajonu pārvaldības viedokļa (un mikrorajonos patiesi dzīvo lielākā daļa rīdzinieku) renovācijai jāpiemēro kompleksa pieeja. Remonti jāplāno pa veseliem kvartāliem, izprotot, kā šim kvartālam jāizskatās galarezultātā. Ideālajā variantā jābūt šādai kvartāla pieejai remontiem, jāremontē pa blokiem, segments pēc segmenta. Aplūkojam vienu kvartālu, apspriežamies ar iedzīvotājiem, noskaidrojam, kas nepieciešams, izvērtējam iespējas, piedāvājam risinājumus, pārdomājam finansējumu – valsts sniedz nodrošinājumu, naudu, savukārt pašvaldība garantē darbu kvalitāti. Lūk, tādā gadījumā vēsturiskie padomju apbūves mikrorajoni, iespējams, ne visi, taču galvenie, tiks pie jauna, mūsdienīga izskata un iegūs vajadzīgo funkcionalitāti.

»Tas viss nav tik ļoti dārgi, cik prasa laiku un gudru projektēšanu. Jārodas sapratnei gan no iedzīvotāju, gan no projektu īstenotāju puses. Un, jā, protams, mēs šajā jomā arī varam atdurties pret darbaspēka trūkumu. Trūkst ne tikai būvnieku – arī arhitektiem/ inženieriem ne vienmēr ir šāda darba pieredze.«
- Pilsēta ceļ sociālās mājas. Dzīve kaimiņos šādām sociālajām mājām visiem iedzīvotājiem nebūt nav pa prātam. Vai, jūsuprāt, sociālajām mājām jāierāda atsevišķas teritorijas vai tomēr tādiem namiem jāatrodas dažādos rajonos?

- Segregācijas politika man nav pieņemama. Eiropas līmenī mēs runājam par “mājokļu pieejamību” dažādām pilsētnieku grupām. Saskaņā ar izpratni Eiropā mājokļu politika skar daudz plašāku cilvēku loku nekā tikai personas ar ļoti maziem ienākumiem vai vispār bez ienākumiem. Ideālajā gadījumā nākotnē mājoklim jābūt pieejamam arī, teiksim, daudzbērnu ģimenēm ar vidējiem, vienkārši nelieliem ienākumiem. Un tajos rajonos, kur ir skolas, bērnudārzi, poliklīnikas. Tādēļ sociālie dzīvokļi jāattīsta tur, kur tas ir labi.

Manuprāt, mājokļu jomā nākotnē valstij, pašvaldībai jāieņem aktīvāka nostāja. Diemžēl brīvais tirgus reizumis devalvē mājokļu politiku, jo mājas tiek būvētas tikai tur, kur tas izdevīgi attīstītājiem, un šos namus un dzīvokļus pārdod tiem, kuriem ienesīgi tos pārdot. Tos nebūvē tur, kur tas būtu ērtāk pilsētai.

- Tajā pašā laikā ir pilsētnieki, kuri izrāda interesi par dzīvi privātos, savrupos namos – ar savu ieeju un izeju, pagalmiņu. Rīgā maz rajonu ar šādām mājām – Mežaparks, Teika, Ķīpsala, tuvā Pārdaugava. Savukārt tāda piedāvājuma deficīts liek maksātspējīgajiem pilsētniekiem pārcelties uz ciematiem Rīgas apkārtnē. Vai prognozējat, ka Rīgā parādīsies jauni rajoni ar līdzīgu apbūvi?

- Nomalēs tādi ciemati ir projektēti, un domāju, ka pilsētā jābūt vietām, kur tiek celtas privātmājas. Jā, cilvēki jāieinteresē attīstīt tādu privāto sektoru pašā Rīgā, lai viņi nedotos projām uz Ādažiem, Mārupi un citur. Tādām iespējām ir jābūt, un par šādu mājokļu segmentu ir jādomā.

Tajā pašā laikā es vēroju interesantu tendenci: aug pieprasījums tā saucamo konceptuālo mājokļu segmentā – pēc rindu vai mazdzīvokļu mājām (3–8 dzīvokļu mājām), kur potenciāli labāk iespējams optimizēt risinājumus un apsaimniekošdanu.
Problēmas daudzdzīvokļu namu apsaimniekošanā Rīgā liek domāt par to, vai nebūtu labāk pārcelties uz māju, kas paredzēta dažām ģimenēm, kur vieglāk iespējams pieņemt kopīgus lēmumus? Būsim atklāti: lēmumu pieņemšanas process mājā, kurā ir 50 dzīvokļu, ne vienmēr ir vienkāršs, bieži vien kaimiņi savstarpēji nav pat pazīstami. Savukārt mazdzīvokļu māju tirgus ir ļoti perspektīvs. Tādām mājām ir vietas gan Pārdaugavā, gan vēsturiskajā centrā, gan „guļamrajonos” – Teikā, Čiekurkalnā, Maskavas forštatē. Tādām mājām ir jāatrodas perifērajā centrā.

- Tas nozīmē, ka jauni dzīvojamie rajoni Rīgā neparādīsies, notiks „punktu” apbūve, vietu meklēšana jau esošajos rajonos?

- Pēdējos gados attīstās divi jauni rajoni – Skanste, kur vienlaikus notiek gan biroju, gan dzīvojamo ēku būvniecība, un Dreiliņi, ko pilsēta projektēja īpašām sociālajām vajadzībām. Pagaidām citi jauni rajoni nav nepieciešami.