Interesanti fakti par garāko māju Baltijā: veļas žāvētāji un baseins

Dzīvojamā māja Ozolciema ielā 18 ir garākā māja Baltijas valstīs. Tajā dzīvo 396 ģimenes, kuras pašlaik ir pievērsušās svarīgajam lēmumam par ēkas renovāciju. Sadarbībā ar uzņēmumu "Rīgas namu pārvaldnieks" piedāvājam lasītāju uzmanībai interesantus faktus par šo grandiozo sērijveida dzīvojamo māju.

Pirmie Ozolciema ielas 18 mājas plāni tika izveidoti mikrorajona projekta “Ziepniekkalns 2” ietvaros 1986. gadā. Jaunās apkaimes kopējā platība bija 25,85 hektāru, tika plānots izveidot 4,03 hektāru dzīvojamās platības, 3,11 hektāru rindu mājas un 13,74 hektāru apstādījumu. Bija paredzēts, ka 170661 m2 dzīvojamajā platībā izvietot 9980 iedzīvotājus.
Jaunā un komfortablā apkaime nebojāja pastāvošo ekosistēmu, jo apstādījumi atradās tikai pie Vienības gatves un būvniecības laikā necieta.
Arī līdz tam esošā apbūve netika bojāta – nojauktas tikai 7 mājas, 5 no kurām bija būvētas 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, bet tās nav bijuši vēsturiski nozīmīgas.

Saskaņā ar jaunajām projektēšanas un būvniecības normām, sākot ar 1985. gadu Ziepniekkalna teritorija bija iespējams uzbūvēt ne tikai deviņstāvu, bet arī desmitstāvu 119. sērijas dzīvojamās mājas.
1986. gadā inženieri un arhitekti paredzēja apkaimes aizsardzību no trokšņa ietekmes. Starp dzīvojamām mājām un Vienības gatvi tikai ierosināts izveidot zemes uzbērumu.
Mikrorajonā tika būvētas 119. un 104. sērijas mājas (līdz pat 16 stāvu augstas). Piecas mājas bija paredzētas Rīgas robotu rūpnīcas darbiniekiem un viņu ģimenēm.
Leģendārā māja Ozolciema ielā 18 savā salīdzinoši īsajā pastāvēšanas laikā jau ir paguvusi mainīt savu adreses plāksnīti.
1989. gadā šo ielu sauca par Celtnieku ielu un mājai bijis astotais numurs.

396 ģimenēm, kuras dzīvojušas Baltijā lielākajā mājā, bija jājūtas ērti, tāpēc projektā paredzēta arī standarta pagalma iekārtojums – vieta veļas žāvēšanai netālu no saimnieciskās zonas, bērnu rotaļu laukums, kas aprīkots ar slīdkalniņu un dekoratīvo baseinu.
Pieaugušajiem bija paredzēts volejbola laukums, un, protams, ka zaļo zonu vajadzēja rotāt daudzgadīgām puķēm.

Pavisam nesen mājas dzīvokļu īpašnieku kopība ir noteikusi kārtību, kādā tiek izmantota autostāvvieta – iezīmētas vietas automašīnu novietošanai uz sakārtotā asfaltbetona seguma un uzstādītas ierobežojošas zīmes. Protams, visiem mājas iedzīvotājiem nepietiek vietas personīgā transporta novietošanai, bet pašreizējā situācija ir daudz labāka, nekā paredzēts projektā. 1989. gadā par normu tika uzskatītas 34 vietas 1000 cilvēkiem ar iespēju paplašināt laukumu līdz 84 vietām 1000 mājas iedzīvotājiem.
Tieši pēc šīs mājas piemēra projektētāji piedāvājuši izveidot citādu fasādi, izmantojot alternatīvu lodžiju un ieejas mezglu norobežošanas sistēmu.
119. sērija īsā laikā paguvusi pārciest dažādas izmaiņas, kļūt par mūsdienīgām un ērtām ēkām. Projektā, kas tika būvēts “Ziepniekkalns-2” apkaimē, dzīvojamās istabas platība tika palielināta līdz 18-19 m2, savukārt guļamistabas platība vienam cilvēkam pieauga no 8 līdz 10 m2.
Jo īpaši Ozolciema ielu 18 un visu apkaimi “Ziepniekkalns-2” kopumā kritizēja žurnāls “Māksla” 1989. gada 3. numurā (ISSN-0132-6325). Raksta “Ziepniekkalna Robotizācija” autors Mārcis Apsītis uzdod jautājumu: “Ko darīt tad, kad šie milzu steigā saražotie kvartāli savu laiku būs nokalpojuši? Tā nav tik tāla nākotne, lai vienaldzīgi pret to attiektos. Nu, pieņemsim, sešdesmit, septiņdesmit gadu. Iespējams, ka mazie Brucenes, Bērzlapu vai Sērenes ielu privātnamiņi, gādīgu saimnieku atjaunināti, stāvēs sveiki un veseli, bet “Ziepniekkalns-2” būs jāspridzina”.
Šādas negatīvas autora attieksmes iemesli bijuši: ieslodzīto izmantošana, būvējot ķieģeļu divpadsmitstāvu mājas un viņu darba kvalitāte; divas mazģimeņu mājas, kuras pēc valdības lēmuma tika pārveidotas par kopmītnēm; prasība palielināt vienistabas un divistabu dzīvokļu skaitu līdz pat 70% no kopējā dzīvokļu skaita.