Sidraba birzs arhitekts. Intervija ar Mežaparka estrādes pārbūves līdzautoru

Jau svētdien, 1. jūlijā, atklās Dziesmu un deju svētkus. Centrālā vieta, kur noslēguma koncertā pulcēsies tūkstošiem dalībnieku un skatītāju, būs Mežaparka lielā estrāde.

Tā piedzīvojusi vērienīgas pārmaiņas un priekšā – vēl lielākas pārvērtības. Estrādes pārbūves arhitekts Austris Mailītis ir tikai 34 gadus vecs un šogad iekļauts Eiropas 40 spožāko jauno arhitektu sarakstā.

Dienā, kad Mežaparka estrāde tika tikko nodota ekspluatācijā, ar arhitektu tikās TV3 Ziņas. Projektam gan ir sena vēsture, viss aizsākās jau pirms 11 gadiem, kad viņa un kolēģu ideja uzvarēja konkursā. Arhitekts neslēpj, ka šis darbs savā veidā uzliek lielāku atbildības sajūtu.

“Man tieši patīk tie projekti, kuri ir lieli un kuros ir jāiedziļinās, kuras ir sarežģītākas un citādākas nekā parasti,” stāsta Mailītis.

Šogad ir pabeigta skatītāju zona, turpmākajos gados tiks pārbūvētas arī koristu tribīnes, un motīvs topošajai estrādei ir sidraba birzs dziesmu kalnā.

 

Iecerētais estrādes jumts –  konstrukcija ar skaņu atstarojošiem vairogiem – izskatās vienkāršs, tomēr būs pasaulē unikāls. Tas būs parametriskās arhitektūras paraugs, – sidraba birzs režģi veido ar datorprogrammēšanas palīdzību, kas rēķina brīvas, liektas, plastiskas formas, izejot no daudziem parametriem, arī saules ietekmes. Tajā arī varēs iekārt scenogrāfiju.

“Es ceru, ka šī dziesmu svētku estrāde kalpos ilgi, labi un skaisti. Tā estrāžu tradīcija jau kādreiz ir bijusi būvēt jaunas un kas būs pēc simts gadiem. Vai cilvēki uz to skatīsies citādāk, vai būs citas vajadzības un cits tēls, to mēs redzēsim, bet domāju, ka tuvākajiem gadu desmitiem mums noteikti būs laba estrāde,” stāsta Mailītis.

Ņemot vērā estrādes nacionālo nozīmi, arhitekts rēķinās, ka viedoklis par to būs katram, taču no kritikas nebaidās.

 

Autoritātes, kurās arhitekts mēdz ieklausīties un arī smelties iedvesmu, ir viņa vecāki Ivars un Inese Mailīši. Visticamāk, tieši vecāku dēļ arhitektūra kļuvusi par viņa dzīves ceļu.

“Pamatskolas beigās jau zināju, ka iešu to arhitektūru darīt, varbūt, ka tas bija dabīgi no bērnības, jo man vecāki ir mākslinieki. Viņi ir darbojušies gan fineartā, gan scenogrāfijā, gan filmās, gan arhitektūrā. Bērnībā tā vide bija vienmēr saistīta ar to, man tā likās interesanta. Arhitektūra man šķiet ļoti labs veids, kā realizēt to, kas man ir iekšā un man ļoti patīk tā arhitektūras lieta,” stāta Mailītis.

 

34 gadus vecais arhitekts šogad maijā iekļauts Eiropas Arhitektūras un mākslas centra rīkotajā prestižajā “Europe 40 under 40″ sarakstā jeb Eiropas spožāko jauno arhitektu un dizaineru listē, šo apbalvojumu viņš saņēma par darbu ”Šaoliņas lidojošo mūku teātris” Ķīnā. Pērn par šo objektu viņš ieguva arī Latvijas arhitektūras gada balvu. Būvi veido vienas vienīgas kāpnes, kalns ir kā starpstāvokli starp zemi un debesīm.

Par apbalvojumiem arhitekts jūtas pagodināts un priecīgus, vienlaikus atzīstot, ka neatliek daudz laika gremdēties nopelnos.

 

Simtgades dziesmu svētkos Mežaparkā kaut kur skatītāju rindās būs arī estrādes arhitekts. Līdzīgi kā vairumam latviešu, viņam ar mūziku ir tuvas attiecības.

Mailītis stāsta: “Es esmu piedalījies koru kustībā un arī dziedājis Dziesmu svētkos, šobrīd gan nesanāk to darīt. Šajos Dziesmu svētkos es skatīšos, kā viss darbojas un pavērošu no malas to. Tā ir viena skaista lieta, man šķiet, ka starp mūziku un arhitektūru ir daudz līdzības, tāpat kā starp citām nozarēm.”