Latvijas valsts ceļ: Latvijā ļoti sliktā stāvoklī ir 7,2% tiltu

 Latvijas valsts ceļu tīklā labā stāvoklī šobrīd ir 35,8% tiltu, bet ļoti sliktā - 7,2%, aģentūru LETA informēja VSIA "Latvijas valsts ceļi" (LVC) pārstāvji.

LVC norāda, ka tiltu stāvoklis pakāpeniski uzlabojas, jo 2020.gadā labā stāvoklī bija 31,4% tiltu, bet ļoti sliktā - 9,2%. 2024.gadā remontdarbi notiks uz 12 tiltiem.

Valsts ceļu tīklā ir kopumā 957 tilti un 958 lielās caurtekas un gājēju tuneļi. Tostarp no 1941.gada līdz 1990.gadam ir izbūvēti 658 tilti un 787 caurtekas, kamēr 55 tilti un 44 caurtekas ir uzbūvētas līdz 1940.gadam, bet pēc 1991.gada ir uzbūvēti 244 tilti un 127 lielās caurtekas.

Valsts ceļu tīklā tikai vienam objektam ir kultūras pieminekļa statuss - Riju strauta tilts ir iekļauts vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā.

Katru gadu valsts ceļu tīklā tiek pārbūvēti vai atjaunoti no 10 līdz 20 tiltiem, pārbūvējot tiltus, vecais tilts tiek pilnībā vai daļēji nojaukts, skaidro LVC. Tāpat kā ceļi, arī valsts pārziņā esošie tilti tiek remontēti prioritārā secībā, izvēloties, kuriem tiltiem remonts ir nepieciešams visvairāk, jo ar esošo finansējumu visus nepieciešamos darbus nav iespējams paveikt.

Plānojot tiltu remontdarbus, tiek vērtēti tilta konstrukcijas vēsturiskie dati (būvniecības gads, izmantotie materiāli un konstrukcijas, to tehniskie raksturlielumi), tilta tehniskā stāvokļa novērtējums, par pamatu ņemot veikto vispārīgo un galveno inspekciju rezultātus, tilta nestspējas parametri dažāda veida aprēķina slodzēm, satiksmes intensitāte un tiltu gabarīti gan atbilstošai autosatiksmes, gan gājēju kustībai.

Lemjot par to, vai esošā būve (tilts vai caurteka) būtu saglabājami, tiek vērtēts būves tehniskais stāvoklis, tās parametri un risinājumi, nestspēja, vēsture, arhitektoniskie apsvērumi un tehniski ekonomiskais pamatojums.

Lai arī valsts ceļu tīklā esoši tilti un caurtekas nav atzītas par industriālo mantojumu, daudzos gadījumos LVC tiltu inženieri lemj par to vēsturiskā mantojuma saglabāšanu, atjaunojot vecās būves, nevis nojaucot tās. Piemēram, Vidzemes šosejas maršrutā ir trīs senas lielās caurtekas, kas būvētas 19.gadsimtā - Līgatnes upes, Kaķupītes un Lejasgrāvja.

Līgatnes upes un Kaķupītes caurtekas jau ir rekonstruētas, saglabājot to vēsturisko izskatu, savukārt Lejasgrāvja caurtekas rekonstrukcija notiek patlaban. Arī 2022.gadā pārbūvētajam Gaujas tiltam Strenčos ir saglabāts vēsturiskais veidols, ieklājot seno bruģi, kas tika atklāts, noņemot veco asfaltbetona segumu tilta pieejās.

Bērzaunes upes tiltam Veckalsnavas parkā ir atjaunotas vēsturiskās velvju, sienu un barjeru konstrukcijas un saglabāts būves vēsturiskais izskats. Visām augstākminētajām būvēm nav kultūras pieminekļa vai industriālā mantojuma būves statusa, norāda LVC pārstāvji.

Savukārt Rijas strauta tiltam Skaistkalnē 2006.gadā tika piešķirts kultūras pieminekļa statuss, 2014.gadā tilts tika pārbūvēts, saglabājot vēsturiskās velves, spārnsienas no dolomīta akmeņiem un atjaunojot velves, sienu un barjeru konstrukcijas.

Vienlaikus ir gadījumi, kad vecie tilti tiek nojaukti un to vietā tiek veidotas jaunas būves, informē LVC. Tā notika ar Bikstupes tiltu Jaunpilī, kur ir izbūvēts jauns tilts ar vēsturisku arhitektūru, Bebrupītes tilta vietā pie Kandavas ir izbūvēta jauna caurteka, savukārt pērn Rāmniekos, izbūvējot jaunu tiltu pār Gauju ar divām brauktuvēm un gājēju ietvi, tika nojaukts vecais piekaramais gājēju tilts.

LVC Tiltu daļas vadītājs Māris Dūzelis norāda, ka valsts ceļu tīklā ir ļoti daudz tiltu, lielākā daļa no tiem ir būvēti laikā no 1941. līdz 1990.gadam un nav atzīti par kultūras pieminekļiem. LVC inženieri vienmēr rūpīgi vērtē, kā veikt seno tiltu un caurteku atjaunošanu, un daudzos gadījumos izvēlas saglabāt to vēsturiskās liecības, lai arī tas ir dārgāk, nekā veikt vienkāršu remontu. 

Dūzelis skaidro, ka mūsdienās tiltu konstrukcijām tiek izvirzītas citas prasības un pagājušajā gadsimtā celtās būves tām visbiežāk neatbilst, īpaši runājot par nestspēju. Saglabāt nedrošas būves, kuras nav nedz unikālas, nedz funkcionālas, nav lietderīgi, īpaši pie ierobežota finansējuma. Daudz lietderīgāk ir ieguldīt līdzekļus patiešām vēsturisku būvju atjaunošanā, kā arī uzlabot braukšanas apstākļus uz autoceļiem.

Nākamajos gados plānots atjaunot Lorupes gravas tiltu uz Vidzemes šosejas un Vizlas upes tiltu Vidagā, abām būvēm saglabājot vēsturisko izskatu. Savukārt vēsturiskā Pelītes upes tilta atjaunošana starp Salu un Jēkabpili notiek patlaban. 

Salacgrīvā šogad sāks būvēt jaunu tiltu pār Salacu, veco tiltu pilnībā nojaucot. Arī uz valsts vietējās nozīmes autoceļa Tukums-Kandava (V1445) tiks nojaukts tilts pār Sausteci, kas ir būvēts kā pārvads pār plānoto dzelzceļu, tomēr dzelzceļš šajā posmā netika izbūvēts. 

Patlaban tilts ir sliktā tehniskā stāvoklī, ar nepietiekamu nestspēju, kā arī tam nav nekādas funkcionālās nozīmes, jo pārvads šajā vietā nav nepieciešams. Tāpēc ceļa būvdarbu ietvaros tilts tiks nojaukts, ņemot vērā iepriekš minētos faktus, kā arī to, ka tilta atjaunošanai būtu nepieciešams būtisks finansējums, kas nav pieejams. Tilta nojaukšanas izmaksas tiek lēstas ap 40 000 eiro, savukārt tilta pārbūvei būtu nepieciešams 10 reižu lielāks finansējums. 

Lai nodrošinātu ceļa remontdarbus un grants segumu nomainītu pret melno segumu ar divkārtu virsmas apstrādi, tilts tiks nojaukts, ceļam ieklās melno segumu kā arī uzlabos satiksmes drošību, jo, nojaucot tiltu, uzlabosies redzamība. Ceļam iegūstot melno segumu, būtiski uzlabosies vietējo iedzīvotāju dzīves apstākļi, mobilitāte un komforts, informē LVC.