Igaunijas pieredze, uzlabojot ceļu satiksmes drošību

“Mēs varam novērst jebkuru ceļu satiksmes negadījumu ar fatālām sekām vai smagiem ievainojumiem,” apgalvo Igaunijas Ceļu administrācija. Kāds ir Igaunijas veiksmes stāsts? Kā Igaunijai ir izdevies būtiski samazināt bojāgājušo skaitu uz ceļiem? To VAS “Latvijas Valsts ceļi” rīkotajā ikgadējā ceļu nozares konferencē stāstīja Igaunijas ceļu administrācijas satiksmes drošības speciāliste Marija Paškeviča.

Pēdējo piecu gadu laikā būtiskas izmaiņas ceļu satiksmes negadījumu (CSNg) skaita ziņā Igaunijā nav vērojamas, taču satiksmes intensitāte ik gadu pieaug par vidēji 5%. Pavērojot situāciju kaimiņvalstīs, ir redzams, ka 2003.gadā CSNg bojāgājušo skaits Baltijas un Ziemeļvalstīs bija ļoti atšķirīgs, taču tagad Igaunija ir spējusi panākt būtisku samazinājumu, pietuvojoties Eiropas Savienības vidējam rādītājam.

Sistemātiska pieeja

“Satiksmes drošību ir iespējams uzlabot, praktizējot sistemātisku pieeju, un viens no labākajiem piemēriem šādas pieejas ieviešanai ir valsts mērogā koordinētas drošības programmas,” pauž Marija Paškeviča. Pirmā valsts ceļu drošības programma Igaunijā tika sākta 2013.gadā un Vision Zero* pieeja Igaunijā ieviesta 2015.gadā, jo bija skaidrs, ka situācijas uzlabošanai nepieciešams uzlabot sadarbību starp iesaistītajām pusēm.

Vision Zero pieeja Igaunijā ieviesta 2015.gadā.

Patlaban kaimiņvalstī ir spēkā drošības programma 2016.-2025.gadam, kuras kopējais mērķis ir sasniegt mazāk nekā 50 bojāgājušo (vidēji trīs gadu periodā) 2020.gadā un mazāk nekā 40 – 2025.gadā. Salīdzinājumam – 2015.-2017.gadu periodā Igaunijā bija vidēji 62 bojāgājušo gada laikā.

Arī Igaunijā cilvēki nereti ir pārāk skeptiski, atzīst Marija Paškeviča, taču viņa uzsver – šī programma nav formalitāte. “Igaunijas ceļu drošības iestāde tiešām strādā pie šiem jautājumiem, un ieņem galveno lomu ceļu drošības programmas izstrādē, vadībā un pārvaldībā. Cilvēki, kas strādā pie šiem jautājumiem, var teikt ir labā nozīmē apsēsti ar ceļu drošību.”

Proaktīva rīcība

Igaunijas eksperti ir pārliecināti – lai uzlabotu satiksmes drošību, satiksmes sistēmu plānotājiem jābūt gan proaktīviem, gan reaktīviem. “Ar risku noteikšanu vien nepietiek, jo tad sanāk, ka mēs gaidām, kad notiks negadījums, lai mazinātu riskus. Tas ir ačgārni!” Marija Paškeviča norādīja, ka drošības problēmas daudz efektīvāk var risināt, plānojot ceļu drošības sistēmu. ““Nē” satiksmes negadījumiem ir līdzvērtīgs “nē” satiksmes riskiem.” Apmēram pirms trīs gadiem kaimiņvalsts eksperti mainīja atsevišķus ceļu tīklu drošības vērtēšanas sistēmas rādītājus: sadursmes biežuma aprēķinu vietā tika paredzēta sadursmju iespējamība. Tika noteiktas prioritārās vietas, kurām būtu jāpievēršas, pamatojoties uz izmaksu/ieguvumu koeficientu. Tādējādi bija skaidrs, kurās vietās visvairāk nepieciešami uzlabojumi, un nauda tiek atvēlēta tām vietām, kurās ir iespējams sasniegt vislabākos rezultātus.

Katrs smagais CSNg tiek izmeklēts

Marija Paškeviča arī uzsvēra, ka lēmumi ir jāpieņem, balstoties uz pierādījumiem nevis spriedumiem. Nereti arguments ir “kāds teica, ka vajag darīt tā…”, taču pozitīvu lēmumu ir iespējams pieņemt tikai, balstoties uz pierādījumu – kādu ietekmi (pozitīvu vai negatīvu) tas atstās uz drošību.

Pēdējo piecu gadu laikā būtiskas izmaiņas ceļu satiksmes negadījumu (CSNg) skaita ziņā Igaunijā nav vērojamas, taču satiksmes intensitāte ik gadu pieaug par vidēji 5%.

Pagājušajā gadā visā Igaunijas teritorijā sāka izmeklēt un pētīt visus negadījumus ar bojāgājušajiem un vairākiem smagi ievainotajiem. “Šajās komandās ietilpst policists, speciālists transportlīdzekļu jautājumos un citi eksperti. Kopumā Igaunijā darbojas 15 šādas izmeklēšanas komandas – pa vienai katrā reģionā. Tās saņem zvanu no policijas, dodas uz negadījuma vietu, veic izmeklēšanu, sastāda ziņojumu, pēc tam to analizē, rezultātā sniedz atzinumu par notikušo un rekomendācijas, kas būtu jādara – ne tikai attiecībā uz veicamajiem pasākumiem, bet arī tiesību aktiem,” informēja Marija Paškeviča.

2017.gadā tika izmeklēti 50 negadījumi, no tiem 45 bija ar bojāgājušajiem. “Sākām ar to, ka meklējām – kas ir sadursmes iemesls, kādi ir sadursmes apstākļi, kas slēpjas aiz katra negadījuma.” Igaunijas eksperte arī atzina, ka parasti nav viens negadījuma iemelsts, bet vairāku faktoru kopums. Ja tiek konstatēts, ka viens no šiem faktoriem ir infrastruktūra, tad ekspertu grupa vēršas pie ceļu īpašnieka, lūdzot infrastruktūru šajā vietā uzlabot. Šie dati tiek izmantoti arī tam, lai parādītu tos sabiedrībai, uzsāktu debates, jo nereti, rekonstruējot negadījumu, tiek konstatēts, ka pie vainas ir alkohola reibums (pērn 12 gadījumi) vai ātruma pārsniegšana (10 gadījumi). Tāpat negadījuma iemels astoņos smagajos gadījumos pērn bijis ceļa un laika apstākļi. Šie un drošības jostu nelietošana (14 gadījumos) arī ir klasiskie riska faktori. Tos papildina riepu stāvoklis, automašīnas vecums, kondīcija, infrastruktūra, ceļu lietotāja veselības stāvoklis, uzmanības novēršana, nekoncentrēšanās uz satiksmi un citi.

Marija Paškeviča atzina, ka eksperti saprot – ar datiem par sadursmi vien nepietiek, lai pieņemtu ilgtspējīgus lēmumus, ir jāizmanto visi iespējamie informācijas avoti un datu analīze. Piemēram, satiksmes intensitāte, ceļu apsekojumi, dati par noteikumu pārkāpumiem un citi. “Ja jums ir augstas kvalitātes dati, bet jūs nezināt, kā tos izmantot, tad līdzekļi būs iztērēti velti – jābūt arī izglītotam šajos jautājumos.”

Satiksmes drošību ir iespējams uzlabot, praktizējot sistemātisku pieeju, un viens no labākajiem piemēriem šādas pieejas ieviešanai ir valsts mērogā koordinētas drošības programmas.

Eksperte arī norādīja – lai dzīvē redzētu kaut kādu datu patieso ietekmi, ir jābūt pacietīgiem un jāturpina strādāt. “Tas nav vienas dienas darbs, viena gada kampaņa, un viss uzreiz kā brīnums mainīsies, tas ir nepārtraukts un konstants darbs, kurā iesaistītas daudzas puses.”

Informācijas un izglītojošās kampaņas

“Būtiska ietekme drošības uzlabošanā Igaunijā ir informācijas, izglītības kampaņām. Piemēram 2005. gadā pieaugušo vidū atstarotājus lietoja 45%, 2017.gadā – jau 87%. Arī tendences braukšanai reibumā, ātruma pārsniegšanā ir pozitīvas,” saka Marija Paškeviča.

Lai uzlabotu satiksmes drošību, satiksmes sistēmu plānotājiem jābūt gan proaktīviem, gan reaktīviem.

“Aiz skaitļiem vienmēr slēpjas dzīvi cilvēki ar īstiem dzīvesstāstiem. Tas, pieņemot kārtējo lēmumu, vienmēr jāpatur prātā. Mūsu ceļu administrācija ir pilnīgi pārliecināta, ka mēs varam novērst jebkuru CSNg ar fatālām sekām vai smagiem ievainojumiem, un tas ir atkarīgs no ikviena no mums,” pauda Igaunijas drošības eksperte.

*Vision Zero iniciatīva nāk no Zviedrijas, kur 1997.gadā parlaments pieņēma Ceļu satiksmes drošības likumprojektu, kura galvenais mērķis ir panākt, ka Zviedrijā ceļu satiksmē nav bojāgājušo vai smagi ievainoto, vienlaicīgi tiek palielināta drošība un mobilitātes iespējas. Šo pieeju izmanto arī citās Eiropas valstīs – Norvēģijā, Holandē, Apvienotajā Karalistē, Igaunijā, kā arī daudzviet ASV un Kanādā.

Vision Zero pieeja sākās kā ētiska pārliecība, ka ikvienam ir tiesības droši pārvietoties savās kopienās, tāpēc transporta sistēmu plānotājiem, transporta politikas veidotājiem un autovadītājiem ir kopīga atbildība, lai satiksmes drošība uzlabotos. Vision Zero pieeja paredz, ka ceļu tīkls un ar to saistītā politika ir jāveido tā, lai autovadītāju kļūdas neradītu smagus savainojumus vai nāves gadījumus, tas paredz uzlabot satiksmes vidi, pieņemt attiecīgus politiskus lēmumus (piemēram, samazinot maksimāli pieļaujamo ātrumu) un citas darbības, lai mazinātu avāriju smagumu.