Naftas atdalītāji - risinājums vai problēma?

Naftas produktu atdalītāji – attīrīšana iekārta vai piesārņotājs?

 

Lietus notekūdeņu apsaimniekošanai un attīrīšanai viena no visplašāk izmantotajām iekārtām ir naftas produktu atdalītājs. Tā uzdevums ir veikt naftas produktu savākšanu, kas nonākuši lietus ūdeņos, lielākoties no automašīnu radītā piesārņojuma, jo, kā zināms, auto izmanto naftas produktus gan kā degvielu, gan arī smērlvielu veidā, kas nodrošina ritošo un kustīgo detaļu ilgstošu funkcionēšanu. Jāpatur prātā, ka Latvijā ir viens no vecākajiem autoparkiem Eiropā, un mazākais asfaltēto ceļu īpatsvars, kas noved pie automašīnu biežākas nolietošanās, kas bieži vien izpaužas tieši naftas produktu noplūdes veidā.

Naftas produktu atdalītāju nepieciešamība un izmantošana ir plaši izplatīta visā Eiropā, un to ražošanu nosaka Eiropas Savienības normatīvie akti, kas saskaņā ar regulu  Nr.305/2011 ir harmonizēto normu sarakstā. Tas nozīmē, ka to ražotājiem, ražojot iekārtas, ir nepieciešams pieturēties pie normas prasībām gan to ražošanā, gan testēšanā. Tikai iekārtas, kas spēj nodrošināt normas prasības, var savus risinājumu marķēt ar Eiropas drošības marķējumu, ko apzīmē ar “CE”, kā arī ražotājam ir jāizdod apliecinājums, ko sauc par “Ekspluatācijas īpašības deklarāciju”.

Eiropas Savienības regulas paredz, ka iekārtu ražotājam pašiem, vai iesaistot testēšanas iestādes, ir jāveic šo iekārtu sākotnējo modeļu testēšanu, kas apliecina šo ieārto efektivitāti un drošumu. Liela daļa raožotāju izvēlās to darīt paši, jo tā šķietami ir lētāk, tomēr tas ir maldinoši. Patiesībā, ja ražotājs deklarācijā pasaka, ka veicis testēšanu pats, tad visticamāk tas ir ļoti liels ražotājs vai arī testēšana ir veikta daļēji, vai nav veikta vispār. Iemesls ir vienkāršs - testēšanas iekārtu un telpu uzturēšana, kā arī pats testēšanas process, ir dārgs!

Iekārtu testēšana pieprasa nodrošināt ne tikai kalibrētus mērinstrumentus, bet arī noteiktu ūdens piesārņojumu, temperatūru un caurplūdi. 

Piemēram! Ražotājs vēlas veikt iekārtas testēšanu, kuras nominālā jauda tiek lēsta 100 l/s jeb NS100. Lai šādai iekārtai veiktu testēšanu, ir nepieciešams vismaz 120 m3 tīra ūdens, 600 l naftas produktu un un nodrošināt nemainīgu ūdens plūsmu 20 minūšu garumā. Turkāt, izmantoto ūdeni nevar vienkārši novadīt kanalizācijas sistēmā, bet to ir nepieciešams uzkrāt un vēlāk attīrīt, kas nozīmē, ka būs nepieciešams vēl vismaz 120 m3 krājtvertne, kas aptuveni ir 2 x 6 x 10 m liela tilpne. Tas prasīs ievērojamas telpas. Tas viss ir tikai sākotnējā modeļa testēšanai, un, ja tests ir bijis veikmīgs, tad, neveicot būtiskas iekārtas izmaiņas, testēšanas aprīkojums šai jaudai vairs nebūs nepieciešams. Ņemot vērā šo, vai lietderīgi ir uzturēt savas telpas, vai tomēr izmantot neatkarīgu testēšanas institūciju? Izvēlei par labu neatkarīgais testēšanas institūcijai varētu būt racionāls pamatojums arī tad, ja sākotnēji tā nešķiet.

Tad kāpēc tik daudzi ražotāji savas Ekspluatācijas īpašības deklarācijas veido balstoties uz Sistēmu 4, kas norāda, ka testēšanu veikuši paši,  un kāpēc tik maz ražotājiem deklarācijas, nerunājot jau par pašiem testēšanas pārskatiem,  nav brīvi pieejamas?

Ko vēl prasa norma?

Naftas atdalītāji ir iekārtas, kas 95% gadījumos tiek uzstādītas gruntī, un vienīgais, kas liecina, ka tur varētu būt iekārta, ir čuguna vāks, kam saskaņā ar normu, vajadzētu būt uzrakstam, kas liecina par šādu iekārtu esamību zem tā.

Protams, ēkas apsaimniekotājam vajadzētu to zināt, jo saskaņā ar normu, iekārtas ik pēc 6 mēnešiem ir nepieciešams tīrīt. Ar tīrīšanu tiek saprasts - iekārtas satura izsūknēšana un utilizēšana, kā arī pašas iekārtas sagatavošana atkārtotam darbam. Kas notiek, ja kādu iemeslu pēc iekārta netiek tīrīta? Te ir divi varianti: Pirmais, ja iekārtai ir aprīkota ar aizslēgmehānismu, tad sasniedzot maksimālo piepildījumu, iekārta pati sevi aizver un tālākā ūdens plūsma, un līdz ar to, arī naftas produktu noplūde vairs nenotiek, bet, ja aizslēgmehānisma nav, tad var notikt naftas produktu noplūde. Tas šo attīrīšanas iekārtu var padarīt no attīrošas iekārtas par vidi piesārņojošu. Norma pieprasa, lai iekārtas būtu aprīkotas ar aizslēgmehānismiem, nosakot, ka nepieciešamības gadījumā vietējās varas iestādes var atļaut izmantot iekārtas bez tiem, tomēr prakse rāda, ka pat bez visām atļaujām, vieniem noklusējot, otriem neiedziļinoties, samērā bieži tiek uzstādītas iekārtas bez šiem aizslēgmehānismiem.

Apkope!!!

Apkope ir problēma, kas rada problēmu. (Pareizāk būtu jāsaka apkopes neesamība.) Kamēr iekārtas tiek apsekotas un tīrītas regulāri, atsevišķām lietām varētu pievērt acis. Piemēram, ja autostāvvietā, kas ir domāta 50 automašīnām, un naftas attīrīšanas iekārta tiek tīrīta vismaz reizi gadā, ir izstrādāts darbības process ārkārtas gadījumā (naftas produktu noplūde avārijas gadījumā), tad pēc būtības, šādā iekārtā, naftas produktu akumlācija šajā periodā, viticamāk, nesansniegs iekārtās maksimālo uzkrājošo tilpumu. Varētu arī atļaut izmantot iekārtu bez aizsargmehānisma. Tomēr ja apsaimniekošana netiek veikta regulāri, un ekspluatācija netiek nodrošināta atbilstoši, tad iekārta bez šāda mehānisma veido potenciālu draudu videi pat vairāk nekā, ja tās tur nebūtu vispār.

Jomas eksperti, kā lielāko lietus ūdens problēmu min tieši apsaimniekošanu, un ne bez pamata. Pirmām kārtām, iekārtu ekspluatācija un apsaimniekošana ir nekontrolēta. Protams, ir daļa iekārtu, kas uzstādītas 3.kategorijas būvēs, un par kurām atbild Vides valsts dienests; ir daļa iekārtu, kas ir uzstādītas pašvaldības infrastruktūrās, par kurām atbild pašvaldību ūdenssaimniecības. Šeit mēs varam cerēt, ka gan valsts, gan pašvaldības iestādes atbildīgi izturās pret savā pārraudzībā esošām iekārtām, tās regulāri tīrot un ņemot ūdens paraugus, lai izvērtētu iekārtas darbības efektivitāti. Bet kas notiek ar privātos īpašumos esošām iekārtām? Kādā stāvoklī ir tās? Bieži vein īpašniekiem pat nav ne jausmas, kur tā iekārta vispār atrodas. To tehniskais stāvoklis nav zināms un to ietekme uz vidi tāpat. Nav kontrolējošo mehānismu, nav lāga nepieciešamība tērēties uz apkopi.

Zināma analoģija varētu būt, cik daudz būtu mašīnas tehniskās apskates stacijās, ja tehniskās apskates nebūtu noteiktas par obligātām? Domāju, piekritīsiet, ka atbilde ir: ievērojami mazāk nekā mēs to redzam tagad. Un jāsaka, ka šī analoģija ir ļoti precīza, jo, ja automašīnas netiek pareizi ekspluatētas un remontētas, arī tās kļūst par ar vien lielāku piesārņojuma avotu dabai. Tad kāpēc naftas produktu atdalītāju iekārtu monitorings nenotiek līdzīgi? Ar lielu varbūtību varu teikt, ka, uzsākot šādu monitoringu, atklātos, ka ļoti daudzas iekārtas jau sen savu funkciju neveic, vai dara tieši pretējo, piesārņojot vidi.

Kāpēc nevienam nesatrauc šī problēma?

Pajautājiet atbildīgām iestādēm, kāpēc nav kontroles pār šīm iekārtām. Visticamākā atbilde bus cilvēciskais jeb finansiālais resursu trūkums. Tomēr, ir pamats domāt, ka problēma vienkārši nav aktuāla. Atceraties veco teicienu, “Kā projām no acīm, tā ārā no sirds!”. Ja mēs neredzam problēmu, tad tā šķietami nepastāv. To varētu attiecināt uz naftas produktu attīrīšanas iekārtām. To neatbilstību un problēmas, ko tās rada, mēs neredzam, jo tās atrodas zem zemes. Tās nerada vizuāli redzamas problēmas un sekas, bet tas nenozīmē, ka to nav. 

Problēmu kopums, sākot no interpretācijas projektēšanas laikā, līdz ekspluatācijas un apsaimniekošnas trūkumu pašvaldībās, rada augsni dažādām normas interpretācijām, ražošanas trūkumiem, un izbūves vienkāršojumiem potenciāli var radīt un arī rada vides piesārņojumu. Ir laiks paskatīties uz šīm iekartām no iekšpuses. Apiznāt to daudzumu, izvērtēt to stāvokli, novērst novēršamo un atjaunoto nenovēršamo, un tad mēs patiešām būsim spēruši soli pretīm vides aizsardzībai.

Raimonds Stumburs

ACO Nordic